Prāta mežģis

 

Vai patiesība ir īstenība? Īstens ir tas, kurš patiess, bet kas ir patiess? Kas ir patiesība? Kas ir īstenība?

Īsts kā īpašības vārdu es skaidrotu kā iezīmi, kas raksturo lietu, parādību vai būtni, kas uzdodas par to, kas tā nav. Piemēram, ja dzirdētu jautājumu „vai šī zelta monēta ir īsta”, mēs uzreiz saprotam, ka zelts ir kaut kas īpašs. Tas neaug kokos, tas ir dārgs un vienmēr saistījies ar naudu, slavu un ietekmi. Mēs visi esam redzējuši arī, piemēram, rotaslietas, kas izskatās kā taisītas no zelta, bet patiesībā tās ir darinātas no lēta metāla, kura „zelta” pārklājums ātri vien nodilst. Mēs zinām, ka lai gan kaut kas izskatās kā tam būtu jāizskatās, tas nenozīmē, ka tas kaut kas var būt arī neīsts. Tā nu mēs visi varam iedomāties, ko nozīmē īsts zelts. Tas ir zemes izraktenis, kurš atbilst zelta kā materiāla blīvumam, krāsai un citām stingri noteiktām (izpētītām) īpašībām. Tātad īsts ir tāds, kurš ir tāds, kādam tam jābūt. Tas ir dabisks, autentisks.

Īsts var būt arī viss, kas ir materiāls; ko var aptaustīt, pasmaržot, sajust. Piemēram, ieraugot sieviešu rokassomu, kura jau pa gablu izskatās kā bezgaumīgs polsterēts dermantīna veidojums, bet uz kuras trekniem burtiem rakstīts kāds pasaulslavena zīmola nosaukums, es uzreiz domāju par neīstumu. No vienas puses, tā bezgaumīgā soma būtu īsta, ja tā necenstos būt tāda pati, kā jau cita eksistējoša soma. Lai gan, no otras puses, šī soma tomēr ir arī īsta, ja to salīdzina citā perspektīvā. Pretēji uz papīra uzzīmetai un izgrieztai somai, arī šī itkā neīstā soma pēkšņi raksturojama kā īsta.

Un kas ir īstenība? Sapņi nav īstenība. Lai gan, tā ir īstenība, ka cilvēki sapņo. Viss, kas notiek apkārt mums ir īstenība. Viss, ko piedzīvojam, jūtam, tā ir īstenība. Bet vai viss ko redzam arī ir īstenība? Ja mēs redzam viltotu zeltu, vai mēs redzam neīstenību vai vienkārši neīsta zelta objektu. Objekts ir īsts, bet zelts gan nē. Īstenību, tātad, var raksturot arī kā vietu laikā un telpā, kuru dalam ar citiem dzīviem organismiem. Tas ir kaut kas ārpus iedomām, lai gan domas ir īstas. Kā tas nākas, ka nemāku paskaidrot šos vārdus, bet zinu ko tie nozīmē. Neviens man to nav skaidrojis, es to vienkārši kaut kā zinu.

Neīsts zelts vai soma nevar būt nepatiess. Priekšmeti nevar būt patiesi. Tie var būt īsti vai neīsti. Cilvēki, turpretim, var. Patiess cilvēks ir tāds, kurš rīkojas saskaņā ar to, ko domā. Ja es citiem teiktu, ka esmu uz diētas, bet, nevienam klāt neesot, ēstu visu ko redzu un kas garšīgs, es nebūtu patiesa. Ne pret sevi ne citiem. Es būtu īsta, bet ne patiesa. Patiesību varētu definēt kā visu, kas fiziski notiek. Nevis kā gribam, ko sakam, bet ko darām. Piemēram, mani draugi domāja, ka es ieturu diētu, bet patiesībā es ēdu kā parasti. Patiesība ir tas, ko darīju, nevis ko es teicu, lai gan tā ir patiesība, ka es to teicu. Šādā piemēra patiesība ir viegli nosakāma. Ja tu teici, bet nedarīji, bet turpini teikt, ka darīji, tā nav patiesība. Mēs redzam, salīdzinam teikto un darīto un skaidri zinām, kas ir patiesība.

Bet kā lai zin, kā lai nosaka, vai tas ko dzirdam, redzam un jūtam ir īsts, vai ir patiess? Kā mēs zinām, ka 2 + 2 ir 4, ka tā ir patiesība? Matemātika ir zinātne un gadsimtu laikā cilvēki ir iemācijušies dot cipariem jēgu. Matemātika vienkāršākajā līmenī ir zinātne, kur visi pēc vienas skalas mēra kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Kas ir patiesi.

Bet kā lai mēra domas? Apgalvojums, ka Liepāja ir Latvijas galvaspilsēta nav patiess, bet apgalvojums, ka zemenes nav garšīgas, vai tas ir patiess vai nepatiess? Ja neviens nebūtu ēdis zemenes un es pārliecinātu apkārtējos, ka zemes nav garšīgas, visi domātu, ka tā ir patiesība. Zemenes nav garšīgas. Visi tam ticētu, tā būtu viņu patiesība, bet šī patiesība nebūtu patiesa. Pirmkārt, lai zinātu, vai zemenes ir negaršīgas, man būtu pašai jāpagaršo. Man pašai jāvērtē pēc savas skalas. Ja man negaršotu cukurs un nepatiktu zemeņu struktūra, es piekristu, ka zemenes nav garšīgas. Bet es zinu, ka citi var apgalvot savādāk. Patiesība un nepatiesība ir arī tur, kur nav vienas pareizās atbildes. Lai vērtētu patiesumu, mēs vēršamies pie sevis, mēs paši katrs izlemjam. Ir daudzi apgalvojumi, kurus jāvērtē subjektīvi, lai saprastu to patiesumu vai nepatiesumu. Ir jādomā vai tas, ko es dzirdu vai lasu, atbilst tam, ko es jūtu, ko es domāju, kam es ticu.

Man liekas, ka cilvēki par maz domā. Mēs pārāk daudz ticam tam, ko kāds mums saka. Mēs pieņemam citu patiesības. Piemēram, ja mūsu vēstures grāmatās būtu rakstīts, ka pirms n gadiem lietuvieši agresīvi pakļāvuši kādu Latvijas teritorijas daļu un tagad presē par lietuvu ziņotu tikai negatīvas lietas, mēs gan jau ticētu, ka lietuvieši ir ļauni un krimināli. Ja visi tic vienam, nepatiesība var kļūt par (mākslīgu) patiesību. Vai ja rēklamas saka, ka nike botas ir labākas nekā adidas, mēs domājam, ka tā ir patiesība. Propaganda eksistē ne tikai Ziemeļkorejā vai Ķīnā, bet arī Eiropā, arī Latvijā. Reklāmas arī ir propaganda. Tās mums saka ko un kur pirkt, kas ir labs un kas ir slikts. Un vairums tic.

Lai saprastu kāda apgalvojuma patiesību, ir jādomā, jāreflektē, bet lielākā daļa cilvēku to nedara. Mums ir iemācīts ticēt, nevis domāt. Tā ir vieglāk. Kāds izdara lēmumus tavā vietā. Tas var būt ļauns diktators, tās var būt reklāmas vai reliģija.

Piemēram, lai saprastu, kuras botas patiesībā ir labākas, abas būtu jāpiemēra. Ērtums, krāsa, dizains; ja nebūtu redzējis to reklāmu ar stilīgo džeku tieši tajās botās, vai tev tās patiesībā patiktu? Pat šajā šķietami nenozīmīgajā situācijā, lai atrastu savu patiesību, ir jādomā. Ir jāzin, kas pašam patīk. Ir jārunā ar sevi, jāizprot sevi. Daudzi nezin, kas viņi ir, kas viņi grib būt, kas viņus aizrauj. Daudziem jau tieši tik banālā līmenī kā apģērba izvēle sāk aptrūkties viedoklis. Mēs pērkam, jo tas mūs dara laimīgus, jo tā ir mantra, ar kuru mūsdienās dzīvojam. Bet vai man patiesībā vispār vajag botas?

Lai saprastu, vai tā ir patiesība, ka lietuvieši ir agresīvi un noziedzīgi, man būtu jābrauc uz Lietuvu un pašai jāredz. Bet kāpēc es tam neticētu, ja visi saka, ka tā ir? Ticēt ir daudz vienkāršāk, ātrāk. Tā pat nedomājot tu jau zini atbildi, tev jau ir viedoklis. Un vai tā ir dzīves jēga pārbaudīt katru patiesību? Nē, es nedomāju, bet ir svarīgi apzināties, ka nedomājot mēs kļūstam pakļaujami. Ja visi tic vienam melam, tad tas mels kļūst par patiesību un šim konceptam vairs nav jēgas. Ir atšķirība starp vieodkli un patiesību.

Mēs tiekam kontrolēti katru dienu. Influenceri, feisbuks, reklāmas, arī ziņas. Piemēram, ziņām vajadzētu būt neitrālam atspoguļojumam par aktuāliem notikumiem. Bet, piemēram, ja laika ziņās teiktu, ka rīt līs, tas būtu fakts; bet ja šo pašu ziņu iesāktu ar „rīt būs slikts laiks”, līst lietus, tas mums liek domāt un ticēt, ka lietus ir kaut kas nepatīkams, slikts.

Viedokļus var iespaidot arī pozitīvā veidā. Kāpēc mums liekas, ka latvieši ir stipra tauta? Jo kāds to reiz sāka teikt un teica tik bieži un skaļi, ka cilvēki tam sāka ticēt. Un vai esam stipri vai nē, tas pašiem jāpierāda. Tieši tā, no pieņemtas patiesības līdz patiesībai ir tikai viens solis. Ticība var ātri pārvērsties īstenībā. Tas ir spēcīgs un elastīgs instruments, kuru var izmantot labos, kā arī ļaunos nolūkos.

Es arī daudz ticu, nedomājot. Man liekas, ka tā vienkārši ir, ka tā ir labi, tā tam ir jābūt; piemēram, ka Latvija pieņēma Eiro, ka latvieši māk dziedāt, ka Saeimas deputāti kalpo manām interesēm. Bet vai tiešām? Kas galu galā ir patiesība? Mums jāmācās vairāk domāt, jāmācās vairāk saprast sevi, analizēt sniegto informāciju, jo, ja nedomāsim, tiksim pakļauti pašiem to neapzinoties.