Berlīne un brīvība
Vai zinājāt, ka Berlīnē berlīnerus sauc par pfankuchen (citviet Vācijā: pankūkas), bet pankūkas par eierkuchen (olu kūkas)? Kad man bija 17 gadi, es ļoti gribēju pārvākties uz Berlīni. Man šķita, ka tā ir vieta man – aizraujoša, brīva un izaicinājumiem pilna. Man gribējās prom no ierastā. Likās, ka Rīga ir par mazu. Es gribēju vairāk brīvības. Patiesība, es laikam mazliet bēgu no sevis. Bet tagad, esot Berlīnē jau dažus gadus, es ne tikai esmu iepazinusi Berlīni, bet arī pati sevi, un esmu sapratusi, ka galu galā brīvība nav meklējama kādā ģeogrāfiskā vietā, bet gan pašam sevī. Kad pārvācos uz Berlīni, es domāju, ka visa dzīve šeit notiek austrumos – Kreuzbergā un Neukölln. Tur apkārt staigāja jaunieši dīvainās drēbes, mājas bija apzīmētas ar pūšamo krāsu. Man tas saistījās ar brīvību, kaut ko, kas man kā rīdziniecei bija ārpus rāmjiem. Es tur gāju uz kafejnīcām, bāriem un klubiem, lai gan pati dzīvoju Weddingā, rajonā Berlīnes ziemeļrietumos. Toreiz Weddingā nekas nenotik...