Savvaļas Karaļvalsts

    Vai zinājāt, ka Berlīnē berlīnerus sauc par pfankuchen (citviet Vācijā: pankūkas), bet pankūkas par eierkuchen (olu kūkas)? Kad man bija 17 gadi, es ļoti gribēju pārvākties uz Berlīni. Man šķita, ka tā ir vieta man – aizraujoša, brīva un izaicinājumiem pilna. Man gribējās prom no ierastā. Likās, ka Rīga ir par mazu. Es gribēju vairāk brīvības. Patiesība, es laikam mazliet bēgu no sevis. Bet tagad, esot Berlīnē jau dažus gadus, es ne tikai esmu iepazinusi Berlīni, bet arī pati sevi, un esmu sapratusi, ka galu galā brīvība nav meklējama kādā ģeogrāfiskā vietā, bet gan pašam sevī. Kad pārvācos uz Berlīni, es domāju, ka visa dzīve šeit notiek austrumos – Kreuzbergā un Neukölln. Tur apkārt staigāja jaunieši dīvainās drēbes, mājas bija apzīmētas ar pūšamo krāsu. Man tas saistījās ar brīvību, kaut ko, kas man kā rīdziniecei bija ārpus rāmjiem. Es tur gāju uz kafejnīcām, bāriem un klubiem, lai gan pati dzīvoju Weddingā, rajonā Berlīnes ziemeļrietumos. Toreiz Weddingā nekas nenotik...

Stāvot uz viena gājēju tilta Taizemē, ap pieciem no rīta, kad tikko biju izkāpusi no tālsatiksmes autobusa, es apstājos. Tilta otrā pusē atradās klosteris. Tas bija mans mērķis. Es labprātīgi gribēju doties dīvainā piedzīvojumā. Tā bija 10 dienu klusēšanas un meditācijas nometne. Mums tika atņemti telefoni, piezīmju blociņi, grāmatas. Principā viss izņemot drēbes, pretodu līdzekli un higēnas preces. Es stāvēju uz tā tilta un man bija liela sajūta. Es esmu uz tilta, bet tilta otrā pusē ir kaut kas pilnīgi jauns. Šis tilts savieno mani pagātnē un mani nākotnē. Tad es sāku aizdomāties par tiltu būtību. Tiltus pazīstam no ikdienas infrastruktūras. Tās būtībā ir būves, kas savieno divas daļas, ko daba nebija paradzējusi savienot. Tie ir mākslīgi veidojumi, kas vieno to, kas nebija paredzēts tikt vienots. Esmu uz tilta un domāju. Esmu soli pirms pieredzes, kas tobrīd mani savā ziņā mainīja. Pieredzes, kas man kā latviešu meitenei no vairāk vai mazāk laukiem šķita neiedomājama. Vai tā b...

  Pēc šī bloga izveidošanas man ir iestājies kreatīvs klusums. Gribas rakstīt. Bet kvalitatīvi. Ar jēgu. Domāju rakstīt par tiltiem, bet šīs nedēļas notikumu iespaidā man liekas, ka jāraksta par mieru. Par karu, politiku, brīvību un morāli. Lasot daž ā das politiska satura gr ā matas, esmu bieži uzd ū rusies vienam citātam. Ja es to latviski interpretētu, tas skanētu apmēram šādi: karš ir vienkārši politika, tikai citā veidolā (Carl von Clausewitz, dzīvojis 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā; bijis Prūsijas ģener ā lis un milit ā rais teorists). Es pamodos ceturtdien, atvēru vācu ziņu portālu un pirmā ziņa, ko izlas ī ju, bija par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Sireāli. Es turpināju savu ierasto darba dienas ritmu, bet ik pa brīdim iedomājos par Latviju. Par manu ģimeni un draugiem. Vai viņi baid ā s? Vakarpusē izgāju pastaigāties un Berlīnē nekas neliecināja par kara sākumu pāris tūkstošus kilometru attālumā no manis. Cilvēki, šķiet, p ā rvietoj ā s sav ā ierastaj ā ritmā. No vi...

Es jau kādu laiku esmu gribējusi rakstīt. Pastāstīt par sevis piedzīvoto, reflektēt, iedvesmot, likt aizdomāties. Esot Ķīnā, es biju izdomājusi rakstīt grāmatu. Angliski tā sauktos „The kingdom of Monkeys”. Lai gan saturiski es tagad rakstītu ko citu, tas nosaukums mani ar vien vēl uzrunā. Latviskais tulkojums laikam būtu „Savvaļas Karaļvalsts”. Kāpēc karaļvalsts? Nu redziet, lai gan dzīvojam valstīs, kurām ir noteiktas robežas un likumi, tomēr beigu beigās mums katram ir savs mikrokosmoss. Mēs pārkapjam likumus, mēs nojaucam robežas. Mēs dzīvojam tā, kā mums pašiem gribās. Esam paši sev karaļi. Kāpēc savvaļa? Ne jau tāpēc, ka mēs mežoņi esam, bet tāpēc, ka līdzīgi kā karaļvalstī, mēs dzīvojam pēc saviem noteikumiem. Tik, cik esmu iepazinusi cilvēkus, lai gan varam atrast kopīgas intereses vai dzīves pieredzes, mēs esam unikāli un darbojamies savas vaļas ietvaros. Tā nu ir tā dzīve, katrs pats par sevi, savā inerces laukā, bet skatoties no augšas sanāk daudzas mazas valstiņas, kuras gr...