Karš kaimiņos un pilsoniskā morāle

 

Pēc šī bloga izveidošanas man ir iestājies kreatīvs klusums. Gribas rakstīt. Bet kvalitatīvi. Ar jēgu. Domāju rakstīt par tiltiem, bet šīs nedēļas notikumu iespaidā man liekas, ka jāraksta par mieru. Par karu, politiku, brīvību un morāli. Lasot dažādas politiska satura grāmatas, esmu bieži uzdūrusies vienam citātam. Ja es to latviski interpretētu, tas skanētu apmēram šādi: karš ir vienkārši politika, tikai citā veidolā (Carl von Clausewitz, dzīvojis 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā; bijis Prūsijas ģenerālis un militārais teorists).

Es pamodos ceturtdien, atvēru vācu ziņu portālu un pirmā ziņa, ko izlasīju, bija par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Sireāli. Es turpināju savu ierasto darba dienas ritmu, bet ik pa brīdim iedomājos par Latviju. Par manu ģimeni un draugiem. Vai viņi baidās?

Vakarpusē izgāju pastaigāties un Berlīnē nekas neliecināja par kara sākumu pāris tūkstošus kilometru attālumā no manis. Cilvēki, šķiet, pārvietojās savā ierastajā ritmā. No vienas puses es centos nesatraukties, nedomāt uz priekšu. No otras puses, es turpināju domāt par Latviju. Vācijā es jūtos droši. Fiziskais attālums, Vācijas ekonomiskā vara un valsts vēsture man ļauj domāt, ka esmu drošībā. Bet, domājot par Latviju, es sāku satraukties. Mums ir kopēja robeža ar Krieviju. Tā jau reizi ir mūs okupējusi. Latvijas teritorija arī bijusi Krievijas impērijas sastāvdaļa.  

Kā lai apietas ar nesaprātīgiem cilvēkiem? Kā lai izbeidz to, kas visiem, izņemot mazu sabiedrības daļu, šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Ko es varu darīt, lai palīdzētu šo izbeigt? Iekš Facebook redzu, ka daudzi solidarizējas ar Ukrainu liekot klāt profila bildēm Ukrainas karogu. Dalās ar informācijas avotiem, ziedojuma kontiem un atklāti izsakās pret Krievijas agresiju. Visā pasaulē cilvēki iet ielās. Dzied par mieru. Vienojas. Atbalsta Ukrainu. Es vēl neko neesmu darījusi. Bet man ir sajūta, ka kaut kas ir jādara.  

Šķiet sireāli. Esot pusaudža vecumā es domāju, ka studēšu universitātē. To pabeigšu un sākšu strādāt. Man šķita, ka viss loģiski nokārtosies. Ka mana dzīve būs vienmēr augšupejošs nogrieznis. Bet dzīve ir daudz sarežģītāka par vienu līniju, ko var uzzīmēt uz papīra. Es nevarēju un pat neiedomājos pieredzēt COVID-19 pandēmiju. Lai gan manu dzīvi šis vīruss skāris relatīvi maigi, bet pirmo reizi manā dzīvē notika kaut kas tāds, kas sliktā ziņā skāra visu pasauli. Tas ir izmainījis mūsu dzīvesveidu. Tas atnesis daudz negatīvu pieredžu. Tas ir sašķēlis sabiedrību. Bet karš kaimiņos?

Es nedaudz jūtos kā vēstures grāmatā. Es turpinu sev jautāt, vai tad, kad, piemēram, sākās Otrais pasaules karš, vai tad cilvēki tam ticēja? Cik ātri, piemēram, latvieši saprata, ka nebūs labi. Ka jābēg un jāatstāj viss, kas līdz šim veidots? Cik ātri reaģēja citas valstis piedāvājot palīdzību. Ir jēga panikai vai vienkārši jāturpina ierastais dzīves ritms? Vai man ir atļauts turpināt dzīvot kā līdz šim ierasts, vai man jāziedo viss savs laiks, lai atrastu vidus kā palīdzēt tiem, piemēram, kuri šobdrīd Ukrainā pamet savas mājas, lai meklētu drošu patvērumu? Vai tādu cilvēku ir pietiekami? Vai manai lomai šajā situācijā ir nozīme, jēga?

Esmu nedaudz konfliktā ar sevi un savu morāli. Es redzu, ka mani draugi un paziņas jūt līdzi. Es skatos ziņas, un es neesmu droša, kā lai interpretēju informāciju, ko redzu. Man baidīties, man laist gar ausīm, man...ko? Cik postošs un ilgs būs šis karš? Domāju, ka līdzīgus jautājumus uzdod sev daudzi. Es ceru, ka pavisam drīz šis karš beigsies. Es ceru, ka ukraiņi pavisam drīz varēs atgriezties savās mājās, paši savā, neatkarīgā valstī. Līdz tam es turpināšu sekot ziņām un palīdzēšu veidos, kādi ir manās iespēju robežās. Visvairāk es ceru, ka Latvija paliks drošībā.