Berlīne un brīvība

  

Vai zinājāt, ka Berlīnē berlīnerus sauc par pfankuchen (citviet Vācijā: pankūkas), bet pankūkas par eierkuchen (olu kūkas)?

Kad man bija 17 gadi, es ļoti gribēju pārvākties uz Berlīni. Man šķita, ka tā ir vieta man – aizraujoša, brīva un izaicinājumiem pilna. Man gribējās prom no ierastā. Likās, ka Rīga ir par mazu. Es gribēju vairāk brīvības. Patiesība, es laikam mazliet bēgu no sevis. Bet tagad, esot Berlīnē jau dažus gadus, es ne tikai esmu iepazinusi Berlīni, bet arī pati sevi, un esmu sapratusi, ka galu galā brīvība nav meklējama kādā ģeogrāfiskā vietā, bet gan pašam sevī.

Kad pārvācos uz Berlīni, es domāju, ka visa dzīve šeit notiek austrumos – Kreuzbergā un Neukölln. Tur apkārt staigāja jaunieši dīvainās drēbes, mājas bija apzīmētas ar pūšamo krāsu. Man tas saistījās ar brīvību, kaut ko, kas man kā rīdziniecei bija ārpus rāmjiem. Es tur gāju uz kafejnīcām, bāriem un klubiem, lai gan pati dzīvoju Weddingā, rajonā Berlīnes ziemeļrietumos. Toreiz Weddingā nekas nenotika. Kad satikos ar draugiem, bija gandrīz neiespējāmi kādu pierunāt iziet ārā manā rajonā. Tur nebija slavenu instagram vietu un tūristu piepildītu klubu. Tagad, ne tikai Weddinga zied, bet arī man vairs ne visai patīk Berlīnes austrumi.

Iepazīstot bio-berlīniešus (cilvēkus, kas dzimuši un uzauguši Berlīnē), esmu iemācījos daudz par šīs pilsētas vēsturi, rajoniem un pašu berlīniešu raksturu. Berlīnes vēsture 20. gadsimtā ir bijusi notikumiem pilna. 20. gados Berlīne (un Vācija) ziedēja. Berlīne bija Vācijas politiskais un industriālais centrs, un arī jaunu arhitektisko stilu, kā, piemēram, Bauhaus, sākuma punkts. Pēc Pirmā pasaules kara cilvēki bija noguruši no naida, ieročiem un vardarbības, tāpēc berlīnieši svinēja. Viņi svinēja brīvību, mieru un, vienkārši sakot – dzīvi. Prātā bija ballītes un jautrība.

Tad nāca Hitlers un nacistiskā ideoloģija. Pēc Otrā pasaules kara Berlīne bija drupās. Bērniem tā bija norma spēlēties starp sabrukušām celtnēm, meklējot neuzsprāgušās mīnas, lai no tām taisītu plaukšeņes. Paralēli notika arī pilsētas dalīšana. Gandrīz kā ar nazi Berlīne tika sagriezta divās daļās. Mūris pēkšņi šķīra draugus un ģimenes un sadalīija cilvēkus divās diezgan pretējās ideoloģiskās nometnēs. Austrumos cilvēki mēģināja bēgt uz rietumiem, bet rietumos – cilvēki svinēja un dejoja līdz rīta gaismai. Rietumberlīne bija tāda kā brīvības sala. Pēc kara (rietum)Vācijas politiskais centrs tika pārcelts uz Bonnu, finanšu centrs uz Frankfurti. Rietumberlīne palika tikai cilvēki un viņu gribasspēks izdzīvot iznīkušā un pamestā pilsētā. Tādējādi, tas kļuva par patvērumu tiem, kuriem nebija svarīga mantiskā bagātība. Tā bija vieta cilvēku un domu apmaiņai, jo pārējais vairāk vai mazāk bija nopostīts. Tā nu Rietumberlīne kļuva par vietu protestam pret politisko situāciju Eiropā pēc Otrā pasaules kara un valsts institucionālo varu tik drastiski iejaukties indivīdu dzīvēs. Tā beigu beigās bija vieta, kur manifestēt individuālismu un pretestību pret pieņemtajām sabiedrības normām.

Laikmetīgā Berlīne ir mainījusies, bet tā vēl no projām pievelk tos, kas tuvāk grib izprast, ko brīvība nozīmē. Kopš pārvācos, vienmēr esmu dzīvojusi Berlīnes rietumos. Lai gan tie reizēm ir ļoti raibi, skaļi un cilvēku pilni, manuprāt, šī ir tā vieta vieta Berlīnē, kur vēl var nojaust to mītisko brīvības salu, kas kādreiz eksistēja. Ir vietas, kuras nav mainījušās kopš to rašanās sākuma. Piemēram, ik pa kvartālam var atrast kādu vecu bodīti vai bāru (ar apbrīnojamām izkārtnēm no astoņdesmitajiem); Iedzīvotāji, lai gan, protams, imigrē un emigrē, bet, man ir sajūta, ka vairāk vai mazāk šeit visi ir vietējie. Daudzi, kuri toreiz Rietumberlīnē (jo īpaši Šarlotenburgā un Šonebergā) ignorēja līdz šim pieņemtās normas un aizsāka jaunas kustības, turpina dzīvot tajā pašā dzīvoklī, mājā vai ielā. Viņi vēl no projām ir pretestības pilni, jo viņos ir saglabājusies zināma neticība politiskās varas autoritātei. Rietumberlīnieši turpina protestēt, bet viņi to (lielākoties) dara caur vārdiem. Tā, piemēram, vecos rietumberlīniešus var raksturot arī kā nedaudz nepieklājīgus cilvēkus. Viņiem nav problēmu izteikt savu neapmierinātību svešiem cilvēkiem. Piemēram, tīri sadzīviski, ja kāds domā, ka tev kā riteņbraucējam nav pieņemami braukt pa trotuāru, bet tu to vienalga dari, tad nebrīnies, ja tas kāds tevi uzrunās un dusmīgi izteiks (vai pat gandrīz izbļaus) savu viedokli. Bet nevajag arī brīnīties, ja kāds, gaidot zaļo luksofora gaismu, komplimentēs tavu apģērbu un tā uzsāks sarunu, kas ilgs vismaz kvartāla garumā.

Austrumi, turpretim, šeit es runāju par Friedrichshain, Kreuzberg und Neukölln, ir kā mūsdienīgi teiktu – hipsterīgi, savā ziņā jauneklīgi, netradicionāli. Tur arī ir runātīgi cilvēki, bet, atšķirībā no rietumiem, tie vēl pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem bija vieta, kur cilvēki dzīvoja ļoti lielā kontrolē. Tagad, esot austrumos, lai gan vēl no projām Berlīnē, man daļēji ir sajūta, ka atrodos citā pilsētā un pat citā valstī. Piemēram, salīdzinot ar rietumiem, man liekas, ka austrumos daudzi ir saģērbušies uzkrītoši dīvaini, bet vienādi dīvaini, it kā tur cilvēkiem būtu cits dievs. Pasūtot kafiju vāciski, var gadīties, ka tevi nesapratīs; jārunā angliski. Tā jau nebūtu problēma, bet es man tur kaut kā pietrūkst. Īstuma, vienotības, varbūt.

Pēc novērojumiem, man liekas, ka austrumos cilvēki ir vairāk trendseteri un trendiem pakaļ skrejoši cilvēki. Man ir sajūta, ka tur tev kaut kam ir jābūt, ka jāzin, jābūt, jāpazīst. Piemēram, ir vietas, kur tev vajag būt bijušam – bāri, pārdārdzinātas humpalas vai kafejnīcas. Bet tajās vietās cilvēki nāk un iet. Gan apmeklētāji, gan darbinieki. Man ir sajūta, ka mainoties sezonām, tur bieži mainās arī kulta vietas. Nevis kvalitāte, bet ārišķības bieži vien ir vērtība. Cilvēkiem jau mūsdienās patīk maksāt par smukiem burtiem uz kafijas krūzītēm un iestāstīt sev, ka tie smukie burti ceļ kafijas garšas kvalitāti. Turpretim rietumos, man liekas, kvalitāte nāk pirms ārišķībām. Es, protams, ģeneralizēju. Bet, manuprāt, austrumi ir par daudz uzpūsti. Arhitektektūra un pilsētplānošana tur arī izskatās savādāk. Dzīvokļu augsceltnes mijas ar modernām un stiklotām biroju ēkām. Pēc vairāk kā simts gadu skaista un sakopta nama nāk pamests būvlaukums.

Pēc Vācijas apvienošanas 1990. gadā, austrumu Berlīnei bija jādefinē sevi no jauna. Pēkšņi atbrīvojās telpa jaunajam, pēkšņi pazuda socialistiskā ideoloģija. Iestājās ilgi gaidītā brīvība. Un pēkšņi ne tikai varēja darīt ko grib, bet tam bija arī daudz telpas. Valdīja tāds labvēlīgs haoss. Kamēr valdība domāja, kā apvienot abas Vācijas (un Berlīnes) un ko darīt ar jauniegūtiem īpašumiem, iedzīvotāji izmantoja izdevību un radīja vidi, kura ir brīva no aizspriedumiem, ierobežojumiem un valstiskās kontroles. Pamestajās vecās valdības un austrumu firmu ēkās sākās jauna Berlīne. Klubi auga kā sēnes pēc lietus. Atbrīvojās arī daudz dzīvojamās platības. Austrumi bija izcila vieta eksperimentiem un jaunu normu veidošanai.

Taču haoss arī ātri vien var pārvērsties vienaldzībā, jo var taču darīt ko grib. Ja tu vari darīt visu, brīvība vairs nav vērtība. Tā paliek par tukšu jēdzienu. Brīvība kļūst par atrunu. Tā paliek par sava veida dzīvesveidu, kurš labi kalpo tiem, kas nezina, ko grib; kas meklējas. Bet, manuprāt, brīvība bez struktūras nav laba. Ja indivīdi ir katrs par sevi, par saviem likumiem, par savu dzīvi un nav gatavi piekāpties, kā tad var sanākt kopā, vienoties? Sanāk, ka brīvība sāk ierobežot sabiedrības kopējo labumu. 

Lai gan man patīk tas Kreuzbergas un Neukölln šarms, bet, man liekas, ka mūsdienās tur ir par daudz ‘brīvības’. Tur cilvēki nāk un iet, vairāk nekā rietumos, man liekas. Tur ir vairāk vienaldzības. Vienalga, kas kaimiņos, piemēram. Ja tu esi darbā, pēc darba dauzies apkārt bārā vai kanāla malā un tavs īres līgums beidzas pēc gada, kaimiņu būšana nav tik svarīga. Kāda starpība, kas tev klusumā aiz sienas guļ. Tāpēc, man liekas, ka tur cilvēkiem vairāk vienalga, kāda vide viņiem apkārt, jo brīvība tur pastāv kustībā, kaut kur ārpus mājas, pie apzīmētām sienām vai pārbildītos bāros. Lai gan cilvēki tur ir iejūtīgi un draudzīgi, daudzi man šķiet vienaldzīgi pret sevi un apkārtni.

Tajos rajonos ir ļoti daudz (pasaulslavenu) klubu, no kuriem daži ir jau pāris gadu desmitus seni. Lai gan jautra padarīšana, savos ceļos esmu iepazinusi cilēkus, kuri klubus tur slavina kā neatkarīgu vietu brīvai izpausmei. Kā tādas brīvības saliņas. Taču, lai gan no aizspriedumiem brīvi, galu galā tie domāti, lai aizmirstos, lai paņemtu pauzi no ikdienas dzīves. Manuprāt, ja esi patiess pret sevi un pietiekami brīvs, kāpēc veidot dzīvi, kas pašam nepatīk. Kāpēc meklēt brīvību tikai savā brīvajā laikā, noteiktā ģeogrāfiskā punktā, nevis ņemt to kā dzīves pamatvērtību? Es negribu kritizēt Austrumberlīni un klubus. Bet kāpēc es jūtos brīvāka vidē, kas ir vienveidīgāka, mierīgāka, nevis tur, kur sludina dažādību visos iespējamos veidos?

Ir grūti palikt pie īstā sevis. Tā ir smalka robeža starp patvaļību un reālām pamatizdzīvošanas vajadzībām. Bieži gribas skriet pakaļ citiem, jo liekas, ka citi zin labāk. Bet mācoties no Rietumberlīnes – paliek tas, kas ir patiess pret sevi (un saviem klientiem). Lai redzētu sevi, reizēm vajag paskatīties tālāk. Jo tikai salīdzinot mēs varam patiesi novērtēt. Var novērtēt sevi vai savu dzimto pilsētu.

Es mācos iet savu ceļu, un tas ir ceļš, ko neviens vēl nav gājis. Ir pagriezieni, krustojumi, luksafori. Dažreiz var apjukt, aizdomāties, pārdomāties, ietekmēties, bet, galu galā, jāklausās sevī, un Rietumberlīne ir vieta, kurā es jūtos droši iet savu ceļu. Tā ir mana brīvība. Nevis protestēt protesta pēc, bet tas ir stāvoklis, kurā neesmu pakļauta ārpasaules spiedienam. Ilgstpējīga brīvība nav drēbēs, klubos vai iespēju skaitā, to nevar atrast arī pārkāpjot likumu. Tā ir mūsos iekšā, bet vai mēs esam pietiekami stipri, lai sev ticētu un definētu šo konceptu paši priekš sevis un ticētu neatkarīgi no apkārt notiekošā?